Pēc krāšņās vasaras, drūmajam rudenim nākot, šķiet, ka cilvēka iekšējā mehānismā kaut kas ir salūzis. Manuprāt, cilvēkiem, kuri mācās, tas ir visacīmredzamāk, jo pēc brīvības, kurā paiet vasara, nāk skolas gads, kad ikdienas rutīnā, pienākumos, neskaitāmajos darbos cilvēks par sevi bieži vien aizmirst. Arī ar mani tā ir noticis, kad visā tā jau juceklīgajā 21.gadsimtā es no sevis esmu aizgājusi tik tālu, ka vairs nevaru formulēt, kas es esmu un par ko vēlos tapt, zūd vēlme attīstīties un cīnīties. Tomēr esmu atklājusi sev kādu paņēmienu, ar kura palīdzību es mācos sevi un pasauli sev apkārt arī drūmajos rudeņos. Lai cik banāli tas neizklausītos, tā ir personīgās dienasgrāmatas rakstīšana. Cilvēki, kuri raksta dienasgrāmatu, zina, cik meditējošs var būt šis process. Lai labāk saprastu, kāpēc, es vēlos padalīties ar savu personīgo pieredzi. Nu tad tā - sākās tas aptuveni, kad man bija kādi vienpadsmit gadi, es īsti neatceros, kāpēc man bija vēlme rakstīt dienasgrāmatu, domāju, ka kād