Joga prātam

Pēc krāšņās vasaras, drūmajam rudenim nākot, šķiet, ka cilvēka iekšējā mehānismā kaut kas ir salūzis. Manuprāt, cilvēkiem, kuri mācās, tas ir visacīmredzamāk, jo pēc brīvības, kurā paiet vasara, nāk skolas gads, kad ikdienas rutīnā, pienākumos, neskaitāmajos darbos cilvēks par sevi bieži vien aizmirst. Arī ar mani tā ir noticis, kad visā tā jau juceklīgajā 21.gadsimtā es no sevis esmu aizgājusi tik tālu, ka vairs nevaru formulēt, kas es esmu un par ko vēlos tapt, zūd vēlme attīstīties un cīnīties. Tomēr esmu atklājusi sev kādu paņēmienu, ar kura palīdzību es mācos sevi un pasauli sev apkārt arī drūmajos rudeņos.

Lai cik banāli tas neizklausītos, tā ir personīgās dienasgrāmatas rakstīšana. Cilvēki, kuri raksta dienasgrāmatu, zina, cik meditējošs var būt šis process. Lai labāk saprastu, kāpēc, es vēlos padalīties ar savu personīgo pieredzi. Nu tad tā - sākās tas aptuveni, kad man bija kādi vienpadsmit gadi, es īsti neatceros, kāpēc man bija vēlme rakstīt dienasgrāmatu, domāju, ka kādas draudzenes iespaidā, protams, tie ieraksti bija mazliet muļķīgi, jo sākās aptuveni šādi꞉ ”Mīļo dienenīt”. Kladīte, pierakstīta vien ar kādiem 3 ierakstiem par maniem melnajiem vienpadsmitgadnieces noslēpumiem, tika sadedzināta, līdz es uzzināju, ka to kāds ir lasījis. Tomēr šī pieredze bija noderīga, jo tad es jau sāku nojaust, ka manī iekšā ir emocijas, kuras ne visi spēs saprast un arī man paies laiks līdz es ar tām apradīšu. Nākamais dublis nāca vien piecpadsmit gados. Laiks, kad pusaudzis patiešām ir uzsācis savas personības meklējumus. Tajā laikā es pati īsti nevarēju atbildēt uz saviem jautājumiem, kuri radās dažādu notikumu un emociju uzplūdos, tāpēc vērsos pie klades lapām, un tā tas aizsākās. Kad man bija grūti, es rakstīju pati sev.

Viena no emocionāli spēcīgākajām grāmatām, kuru es esmu lasījusi, ir “Jettes Dienu grāmata”, un tās iedvesmota manā dienasgrāmatā parādījās noteiktāka forma, kurā es rakstu - retāk pierakstu secīgus dienas notikumus, visbiežāk aprakstu emociju, kura radusies kāda notikuma rezultātā, un cenšos to analizēt. Gan jau tevi ieinteresēja, kas tad tā ir par grāmatu. Jette Užāne sākusi dienasgrāmatas rakstīt kops sešpadmit gadu vecuma, kurās viņa cenšas izprast sevi un pasauli, šie ieraksti izdevušies iedvesmojoši, tāpēc Elīna Apsīte daudzus no tiem ir apkopojusi vienā grāmatā. Jettes Užānes dienasgrāmatās ir vērojams teorētiskās darbības process, ko sauc par refleksiju, kurā cilvēks analizē savu rīcību un sakarības. Cilvēkam refleksija spēj būt ļoti noderīga - savu emociju vai rīcību aplūkot tā, lai saprastu to un augtu garīgi.

Rakstot personīgo dienasgrāmatu:

1.      Tu palīdzi sev personīgi augt;

2.      Labāk spēj saprast sevi, savas emocijas un noformulēt domu par to, kas Tu esi;

3.      Analizējot vari atrisināt daudzas dzīvē radušās grūtības, rast tām risinājumus;

4.      Tev ir vieta, kurā izlikt savas emocijas, kas mazina risku, ka sliktās emocijas krājas tevī iekšā, un reiz var tik izliktas pār kādu cilvēku;

5.      Tu vingrini savu prātu- mācies analizēt, saprast un iemācies lieki ikdienā neraizēties;

6.      Dienasgrāmatu kā tavu personīgo biogrāfiju ik pa reizei ir interesanti pārlasīt, saglabājot savu dienasgrāmatu, tā kļūst par vēsturisku avotu. Tik padomā, kāda tam var būt vērtība!

Es nesniegšu padomus, kā sākt rakstīt personīgo dienasgrāmatu, jo mēs visi esam tik dažādi, vienīgais, ko varu ieteikt, ir ļauties savām emocijām un nekad neiegrožot savu personību sevis iepazīšanas ceļā! Ērta pildspalva arī noder… 😊

Raksta autore vēlējās palikt anonīma