Apņemšanās

   

Sarunā ar Kristapu Kravali, LELB Jauniešu nozares vadītāju, organizācijas HiPotential.lv dibinātāju, tika noskaidrots viņa viedoklis par to, kas ir jaunā gada apņemšanās, ko tas nozīmē cilvēkiem un vai tas tiešām ir nepieciešams. 

          

     Ko Jūs domājat par jaunā gada apņemšanos?

Es domāju, no vienas puses šis temats ir ļoti kritizēts par to, vai tādas vispār ir vajadzīgas, ka šīs apņemšanās nestrādā - tās visas beidzas februārī. Tomēr es domāju, ka Jaunā gada apņemšanās, līdzīgi kā jeb kura cita apņemšanās, piemēram, jūnijā, kad beidzās skola, vai septembrī, kad sākās skola, ir  strādājošas, bet jautājums ir - kādā veidā mēs realizējam to apņemšanos.

     Kāpēc cilvēki apņemas?

Es domāju, ka kopumā apņemšanās kā temats ir saistīts kaut kur ar ideālismu un perfekcionālismu cilvēkiem. Ir doma, lai kaut ko sasniegtu, nepieciešama robežšķirtne, apņemšanās punkts vai kas cits, kas spēj mobilizēt. Tāpēc atbilde stiprajai vēlmei kaut ko mainīt bieži vien realizējas ar apņemšanos. Cilvēkiem nepieciešama degviela, lai kaut ko sasniegtu vai mainītu - tur arī slēpjas apņemšanās iemesls.

          Kā motivēt sevi piepildīt šīs apņemšanās? Kā to izdarīt produktīvi?

Evolūcija, nevis revolūcija. Tas ir - lielākā problēma apņemšanās neizdošanās gadījumos ir tā, ka cilvēks mēģina uztaisīt revolūciju jeb pārmaiņu strauju, ar lielu pagriezienu, līdzīgi kā zināms, kad sākās karš un līdz ar to sākās revolūcija, nevis tiek taisīta evolūcija: 1) es nevis mēģinu pārspēt kādu citu un censties ar citiem, bet es mēģinu pārspēt pats sevi vakardien, nevis kādu citu šodien. 2) es eju mikroskopiskiem evolūcijas tipa soļiem. Tas nozīmē, ja es pamodos 1.janvārī un es gribu kaut ko mainīt, tad tas, ar ko es sāku, ir- es saklāju gultu visu pirmo nedēļu (ja es to nedaru) vai arī es iztīru zobus katru rītu, vai arī es izdzeru glāzi ūdens katru rītu - tas ir supermazais solis. Tātad  evolūcija nevis revolūcija.

          Vai apņemšanās ir vienīgais veids, lai sasniegtu ievērojamus sasniegumus?

Ir viens teiciens, kurš ir palīdzējis man, lai es kaut ko sasniegtu, un man šie sasniegumi ir parasti saistīti ar sajūtu. Ja es nesajūtu, ka vēlos kaut ko darīt vai mainīt, tad man ir ļoti grūti sākt. Teiciens ir: “Dari un tad Tu sajutīsi, nevis sajūti un tad dari.” Tas ir kā ūdens - tas sāk cirkulēt, un tur arī rodas tā enerģija, tur arī rodas emocija, nevis otrādāk. Es sākšu darīt un tad sajutīšu, nevis sēdēšu un mēģināšu ģenerēt emociju.

          Kā Jums bija skolā ar mērķiem un apņemšanos?

Man skolā bija tā, ka man bija maz cilvēku, kuri varētu iemācīt. Bieži vien arī skolotāji. Es neteiktu, ka biju produktivitātes augstumos, skatoties tagad no augstiem punktiem, līdz ar to ne visi skolotāji varēja palīdzēt būt produktīvam un sasniegt mērķus, un, ja ģimenē arī nav kāds, kurš šādā veidā dzīvo, jo ir jāredz kāds labs paraugs, tad cilvēks iesprūst un ir grūti sevi disciplinēties, apņemties, uzstādīt mērķus. Tāpēc manā skolā bija ļoti maz brīžu, kad es tā spēcīgi apņēmos. Tikai pirmās grāmatas, ko es sāku lasīt par personības izaugsmi, man lika sākt domāt, ka ir nepieciešami mērķi, bet principā es plūdu. Plūdu cauri dienai.

Ko darīt situācijā, ja nav piemēra, no kā mācīties un kurš būtu kā stimuls apņemties, sasniegt mērķus?

Cilvēkam parasti ir svarīgi atrast savu “lielo ziloni” - paraugu.

Stāsts par lielo ziloni.

Mazie zilonēni vienā Āfrikas ciematā pēkšņi izskrēja no džungļiem un sāka ārdīties pa ciematu. Viņi tā nekad nebija darījuši, un vietējie nobijās. Viņi pasauca zoologu, un zoologs atklāja, ka malu mednieki ir nomedījuši visus lielos ziloņus. Līdz ar to mazie zilonēni nezināja, ko darīt, jo viņiem nebija parauga, uz ko skatīties. Viņi sāka vadīties viens pēc otra - viņi visi izskrēja no džungļiem un sāka darīt muļķības. Savukārt zoologu atbilde bija tāda - viņš paņēma lielo ziloni no citiem džungļiem un atveda uz šiem. Rezultātā pēc diviem mēnešiem viņi vairāk neārdījās. Kāpēc? Tāpēc, ka bija lielais zilonis, kas viņiem bija kā paraugs - tas viņus iedvesmoja, motivēja. Kā tēls, pēc kura līdzināties. Mums katram savā jomā ir mazāk vai vairāk viens tēls, kuram mēs gribam līdzināties, tāpēc pirmais solis - domāt, ar kādiem cilvēkiem es pavadu laiku, vai manā dzīvē ir lielais zilonis, kā arī - kas man ir celsmīgas vides un kas nav celsmīgas vides. Un mēģināt, ja iespējams, atrast jaunu vidi un jaunus projektus, kur pavadīt laiku ar jauniem, iedvesmojošiem cilvēkiem, kas motivēs.

     Kāpēc cilvēkiem ir īpašas dienas, kurās viņi dara kaut kāda specifiskas darbības? Piemēram, Valentīndiena.

Es to vērtēju kā labu, nevis sliktu, jo labāk lai ir šādas dienas, kad mēs kaut ko darām, nekā mēs ikdienā plūstam visu laiku, tādā negatīvā nozīmē - tā bezmērķīgi un pelēcīgi. Bet viens iemesls varētu būt pauzes no mūsu ikdienas sasteigtības, rutīnas, no tā, ka mēs izliekam pārāk daudz enerģijas. Šādas dienas mums liek mobilizēties, izlikt energiju, bet izlikt citā veidā - mēs atceram kaut ko jaunu. Tā kā tā ir pauze. Otrs iemesls ir tas, kā mēs šajos svētkos redzam, bieži vien kā caur svētkiem tiek aktualizēti svarīgi momenti - Valentīndienā - mīlestība, Ziemassvētkos - ticība, Jāņos - laika pavadīšana dabā, un tādā veidā, gada laikā sakrājoties šiem svētkiem, izveidojas svētku buķete, kas palīdz mums izdzīvot to, kas ir svarīgs, tādā oficiālā veidā. Un kas mums liek to izdarīt - sabiedrības spiediens, jo visi to dara un ir baigi grūti izkāpt no tā ārā, nepiedzīvojot to.

Apkopojot šo visu, mans personīgais moto: “Realitāte ir cerīga”. Es ticu, ka beigu beigās būs labi. Šī apziņa mani ir ļoti stiprinājusi. Beigu beigās viss būs labi, un es to saku kā cilvēks, kas trādā ar sērojošiem bērniem, un kā teologs - manī ir pārliecība, ka realitāte ir cerīga, ka īstenībā viss ir cerīgi un grūtie posmi ir cikliski.